to die by your side is such a heavenly way to die

oriģināli šis blogs bija domāts tikai par mūziku, bet tā kā šobrīd nav iedvesmas rakstīt par mūziku, tad labāk uzrakstīt par ko citu, nekā vispār neko.
tātad tas, par ko gribēju pastāstīt ir filma (500) days of summer, kas patiesībā savā ziņā ir saistīta ar šī bloga tematu – mūziku. kaut vai tas, ka filmas varoņi iepazīstas patiecoties kopīgai mīlestībai pret the smiths mūziku, vien ir ievērības cienīgs fakts. vēlāk filmā, manuprāt, ļoti asprātīgi tiek izmantota arī viņu dziesma please, please, please, let me get what i want. mūzika caurvij filmu visā tās garumā un ieņem diezgan nozīmīgu vietu tajā. ja runājam par konkrētiem vārdiem, tad var minēt Regina Spektor, Feist, black lips, jaunos the temper trap un vēl daudzus citus.
kas attiecas uz filmu, tad manuprāt ir ļoti labi trāpīts ar aktieru izvēli – Zooey Deschanel bija perfekta izvēle šai lomai. tāpat man ļoti patika arī filmas nelineārā uzbūve (filmas ar šādu stāstīšanas veidu vispār ir mana vājība) un tas, ka tā nesākās, neturpinājās un arī nebeidzās kā standarta romantiskā komēdija, nedaudz pietuvinot skatītāju filmas varoņiem. varētu teikt, ka viss notika ticamāk un vairāk līdzīgi reālajai dzīvei, nekā parasti tas notiek filmās. kopumā varu ieteikt visiem, kuriem patīk labs kino un laba mūzika.
p.s. virsrakstā redzamā rindiņa no jau minēto The Smiths dziesmas there is a light that never goes out, kas vakar man tika atgādināta šajā filmā, šodien nekādi nav dabūjama ārā no galvas.