Reign Of Terror

Pirms diviem gadiem satricinājuši pasauli ar savu debijas albumu, Sleigh Bells atgriežas… pag, laikam jau tas skan nedaudz pārspīlēti, jo lielākā daļa pasaules par Sleigh Bells eksistenci neko nenojauš. Droši vien piemērotāk būtu runāt par indie mūzikas pasaules satricināšanu, kaut gan esmu visai pārliecināts, ka, ja Sleigh Bells mūzikas mārketingā būtu investēts tikpat daudz cik, piemēram, Lady Gaga, viņi varētu kļūt par grupu, kuru tu dzirdi visur, savukārt Crown on the Ground – par 2010. gada lielāko hitu. Jebkurā gadījumā, tas, ko es gribēju pateikt ar šo visai bezsakarīgo ievada rindkopu, ir – Sleigh Bells atgriežas ar turpinājumu savam lieliskajam debijas albumam Treats.
Jau no paša sākuma mani ir fascinējis Sleigh Bells tā sauktais backstory – grupas dalībnieki ir pilnīgi nejauši satikušies restorānā, kurā viens no viņiem strādājis, tikpat nejauši viņu mūzika nonāca līdz M.I.A. ausīm, kas noveda pie ierakstu līguma ar viņai piederošo ierakstu kompāniju, kam sekoja debijas albuma izdošana šīs kompānijas paspārnē. Tomēr vēl interesantāka par šo stāstu ir abu grupas dalībnieku iepriekšējās darbības pieredze mūzikas pasaulē. Respektīvi, Derek E. Miller agrāk ir spēlējis ģitāru mēreni veiksmīgā hardcore grupā, savukārt Alexis Krauss agrā jaunībā dziedājā tīņu popgrupā, ko, kā viņa pati izteikusies kādā intervijā, ļoti ienīda un pati krietni labprātāk klausījās jau minēto hardcore. Tas noveda pie tā, ka pēc grupas izjukšanas viņa mūzikas industrijā darboties vairs neturpināja un Sleigh Bells dibināšanas brīdī strādāja par sākumskolas skolotāju (paskatoties video no viņu koncertiem, es gan nekādi nespēju viņu iedomāties kā skolotāju, bet ne par to ir šis raksts).
Sleigh Bells mūzikā pilnīgi noteikti var dzirdēt šo to no grupas dalībnieku iepriekšējās darbības – viens no grupas skanējuma pamatelementiem ir Dereka iespēlētie mežonīgie ģitāras rifi, zem kuriem noslēptas visai popsīgas melodijas, pie tam Alexis balsi mierīgi varētu izmantot arī mainstream popmūzikā. Tomēr abi grupas dalībnieki Sleigh Bells ietvaros dara arī ko pavisam pretēju tam, ko darījuši iepriekš. Millera jaunskungs ir atklājis spēju veidot apbrīnojami spēcīgus bītus, savukārt Alexis sev ir radījusi harismātisku badass skatuves tēlu, piešķirot milzīgu enerģiju grupas koncertiem un arī studijas ierakstiem.
Savā otrajā albumā Sleigh Bells nav centušies radīt neko pilnīgi jaunu un pārsvarā pieturējušies pie pirmā albuma visai veiksmīgās formulas. Tikai, ja pirmajā albumā bīti bija priekšplānā ģitārām, tad šoreiz tie tiek mainīti vietām, lielāku uzsvaru liekot uz ģitārspēli. To, ka nekas daudz nebūs mainījies, var noprast jau uzsākot albuma klausīšanos ar pirmo dziesmu True Shred Guitar, kas ir pilna ar ģitāras skaņām un Alexis karsējmeiteņu stila saucieniem. Savukārt sekojošais singls Born To Lose zem ģitārām un bītiem slēpj visai melodisku dziedājumu. Tā kā albums ir visai līdzīgs grupas iepriekšējam veikumam, gribot negribot rodas vēlme salīdzināt abu albumu dziesmas – viens no albuma labākajiem gabaliem Crush, manuprāt, ir šī albuma Crown on The Ground. Savukārt balāde You Lost Me veic līdzīgu funkciju, kāda iepriekšējā albumā bija Rill Rill – parāda grupas skanējuma mierīgo pusi.
Noklausoties albumu jāsecina, ka Sleigh Bells skan vislabāk vai nu brīžos, kad ir pilnā jaudā ieslēguši savu spēriens-pa-seju režīmu (True Shred Guitar, Demons) vai arī ļaujot nedaudz izpausties savai popsīgajai pusei (Crush, Comeback Kid, End of the Line). Taču albuma pēdējie divi gabali, kuros grupa, šķiet, centusies pievērsties nelieliem eksperimentiem, skan visai samocīti un ir albuma aizmirstamākie skaņdarbi. Te arī parādās atšķirība ar grupas pirmo albumu – ja Treats energīja pakāpeniski pieņēmās spēkā, tad Reign of Terror tā, iespējams apzināti, uz albuma beigām noplok.
Var jau pārmest Sleigh Bells to, ka viņi turpina lietot pirmā albuma idejas, tomēr man šķiet, ka tas ir piedodami, jo tas, ko viņi spēlē, tāpat ir kaut kas visai unikāls. Es patiešām nevaru iedomāties kaut vai trīs izpildītājus, kuru mūzika skanētu ļoti līdzīgi viņiem. Pie tam izklausās, ka šajā albumā viņi savu skaņu ir izstrādājuši līdz galam – liekas, ka Alexis skatuves persona ir kļuvusi vēl seksīgāka un vēl vairāk badass, savukārt Dereka ģitāra skan vēl spēcīgāk. Tomēr diez vai viņiem piedos pieturēšanos pie tieši tās pašas skaņas arī trešajā albumā un, lai izvairītos no kritiķu nopēluma, nāksies ķerties pie inovācijām.
Noklausoties albumu rodas sajūta, ka uz albuma vāciņa redzamās asiņainās kedas droši vien ir piederējušas kādai no viņu koncerta apmeklētājām, kas šo bildi uzņēmusi uzreiz pēc koncerta. Tā ir arī visai laba alegorija grupas skanējumam – Alexis popsīgās balss piemīlīgums tiek apvienots ar smagās mūzikas asiņainajiem deguniem.
Iesaku tiem, kam patīk kaut uz mirkli justies badass, tiem, kas savā organismā jūt vajadzību pēc kārtīgas ballītes un Agnesei (ok, ok). Neiesaku tiem, kas mēdz lietas uztvert pārāk nopietni.

Leave a comment

Filed under Albumi

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s