Aprīļa skaņas: daļa nr. 3

Turpinājums rakstam par aprīļa interesantākajiem skaņdarbiem.

Yuck – Chew

Deviņdesmitie atkal nāk modē un vieni no galvenajiem šīs desmitgades mūzikas atdzīvīnātājiem ir internacionālā (tās sastāvā ir divi briti, amerikānis un japāniete) Londonas grupa Yuck. Savā mūzikā sakopojuši skaņas no dažādiem deviņdesmito rokmūzikas virzieniem — grunge, shoegaze un amerikāņu indie — viņi vienlaikus ir spējuši radīt visai specifisku skanējumu. Yuck mūzikā vienlīdz labi var saklausīt gan Smashing Pumpkins, gan Pavement, gan daudzas citas tā laika grupas, tomēr divdesmit gadu laika atšķirība nodrošina to, ka Yuck nevienai no tām nelīdzinās visā pilnībā. Svarīgi arī tas, ka, atšķirībā no daudzam citām mūsdienu grupām, kas cenšas atdzīvināt deviņdesmito gadu rokmūziku, Yuck izdodas izvairīties no banalitātes savā skanējumā.
Man gribētos zināt, kā mūzikas pasaule viņus uzņemtu tajos pašos deviņdesmitajos, bet, kā indivīdam, kuram tajā laikā Kurta Kobeina vārds izteica tikai to čali plakātā uz māsas istabas sienas, Chew manī rada nostaļģisku vēlmi aizceļot atpakaļ laikā uz flaneļa kreklu un džinsa jaku laikiem.

Death Grips – I’ve Seen Footage

Lai kā arī es censtos, es īsti nevaru izdomāt, ko lai uzraksta par Death Grips. Es, protams, varētu rakstīt biogrāfiskus faktus, piemēram, to, ka viņi ir eksperimentālā hiphopa apvienība no Kalifornijas trīs cilvēku sastāvā. Tomēr paliek sajūta, ka tas viss šīs grupas gadījumā ir pilnīgi mazsvarīgi, jo viņi tikpat labi varētu būt no kādas alas kaut kur Afganistānas kalnos (ja vien tur būtu pieejami datori, sintezatori un citi mūsdienu mūzikas instrumenti). Arī viņu mūzika ir tik ekspresīva, ka to aprakstīt ar vārdiem būtu visai grūti (ja neskaita angļu valodas izteicienu batshit crazy).
Tomēr I’ve Seen Footage noteikti ir vērts dzirdēt. Kaut vai tikai tāpēc, lai noformulētu savu viedokli par to, jo pastāv visai liela iespēja, ka, līdzīgi kā man un daudziem citiem, tev tas liksies vienkārši lieliski. Tiesa gan, man jāatzīst, ka viņu debijas albums The Money Store pilnībā aizraut nespēja, jo, lai gan puse no tā gabaliem (ieskaitot šo) man likās lieliski, otra puse tomēr man šķita pārāk liels ārprāts.
Vēl vēlējos piebilst to, ka kopā ar savu mūziku, Death Grips mums ir dāvājuši vēl vienu lietu – spēli “Uzmini nu, ko, pie velna, Death Grips vokālists bļauj mikrofonā!”.

Rustie – Surph (Feat. Nightwave)

Britu producenta Rustie debijas albums Glass Swords pilnīgi noteikti bija viens no pagājušā gada interesantākajiem albumiem. Tomēr Rustie pēc tā izdošanas nav pievērsies slinkošanai un, šķiet, nolēmis, ka Glass Swords maksimālistiskajam žanru un ietekmju sajaukumam tomēr var pievienot arī vokālus (šajā albumā tie bija sastopami tikai izstaipītu samplu veidā). Lai to izdarītu, viņš ir piesaistījis savu kolēģi Nightwave un palūdzis viņai iedziedāt vokālus skaņdarbam Surph.
Rezultāts ir visai labskanīgs un Nightwave popsīgie vokāli šeit iederas visai labi, iespējams paverot Rustie ceļu uz plašāku atpazīstamību. Protams, popmūzikas topiem šis gabals ir par sarežģītu, tomēr ar šo versiju Rustie ir pierādījis, ka ir pat vēl universālāks nekā sākumā bija licies.

Pieminēšanas vērti noteikti ir arī jaunumi no Jessie Ware, Kwes. un daudziem citiem, bet par visu jau arī nav iespējams uzrakstīt.
Nešaubos, ka arī maijs būs bagāts ar interesantu mūziku, bet par to šeit varēs lasīt jau pēc mēneša.

Leave a comment

Filed under Mēneša Skaņas

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s